Pirmā lieta, kas jāzina par gaspačo – tā radusies Andalūzijā, un tur jau nu ļaudis patiešām pieprot cīnīties ar karstumu. Garas stundas strādājot svelmainos saules staros, apkopjot vīnogu un olīvu dārzus, nabadzīgie spāņu zemnieki veldzējas ar to, kas jau nu bija pie rokas.
Pirmās gaspačo versijas, salīdzinot ar mūsdienu karalisko izēšanos, bija pilnīgs minimālisms. Sakaltusi maize tika izmērcēta ūdenī un saspaidīta kopā ar ķiplokiem, olīveļļu un sāli. Nekā cita uz lauka nebija pie rokas, turklāt Kolumbs vēl nemaz nebija uz Eiropu atvedis tomātus.
Kad Kolumbs Eiropā savu labo darbu tomātu sakarā bija izdarījis, gaspačo kļuva bagātīgāks, un zupas recepte devās slavas gājienā jau krietni uzlabotā versijā. Klasiskā gaspačo zupā toni nosaka tomāti. Tomāti – un blenderis. Taču atceries – gaspačo ir radošākā aukstā zupa pasaulē! Sastāvdaļas un proporcijas vari mainīt pēc sirds patikas, daļu blenderēt, daļu sakapāt, lai zupā paliek kraukšķīgie dārzeņu gabaliņi, vari likt klāt etiķi, vari nelikt.
Iedvesmai – diezgan klasiska recepte, kura izdodas vienmēr!
Svaigos tomātus blanšē un nomizo, sagriez mazākos gabaliņos, pievieno konservētos tomātus, sakapātus ķiplokus, sagrieztu papriku, selerijas, redīsus. Sastāvdaļas sablendē viendabīgā konsistencē. Pievieno sāli, piparus pēc garšas, pāris ēdamkarotes olīveļļas, vari piešaut klāt arī mazliet etiķa (uzmanīgi). Gatavs!
Dekorē ar sakapātiem zaļumiem, violeto sīpolu, gurķa šķēlītēm. Ja gribas garšai mazliet izklaidīga maiguma noti, vari pievienot zupai saldo krējumu. Pasniedz ar svaigi grauzdētām ciabatta maizes šķēlēm. Ja laiks ir spāniski karsts, pasniedzot zupu lielākā traukā, tajā var iemest dažus ledus gabaliņus.